desmit

~Toreiz ~

 

 

- Man ir viskijs, - Markuss piedāvāja, parādīdams stikla pudeli, kas bija līdz malām pilna ar zeltainu šķidrumu. Vispār jau es sevi neuzskatīju par dzērāju un uz ballītēm gāju ļoti reti - īpaši jau tāpēc, ka Tomass stāstīja vecākiem par manām sliktajām sekmēm skolā.

- Šķiet, derēs, - pamāju, pieiedama pie ledusskapja, lai atrastu kaut ko uzkožamu. Biju pavisam izbadējusies. Atradu desu, sieru, tomātus un krabju nūjiņas, kas man ļoti garšoja. Paņēmu arī maizi, kā arī kokakolu.

Ar visu šo mantību atgriezos Markusa istabā, gaidīdama, kad viņš pārnāks. Puisis nesa līdzi viskija pudeli un vairākas alus bundžiņas, ko droši vien atrada ledusskapī. Saviebos, jo man īpaši negaršoja alus.

Iekārtojāmies uz grīdas, izklādami tur visus produktus.

- Un glāzītes, protams, neviens nepaņēma, - viņš iesmējās, jau steigdamies lejā uz virtuvi. Pa to laiku apsēdos pie datora, lai ieslēgtu mūziku. Uzgriezu dziesmu uz skaļāko, tomēr, kad ieradās Markuss, joprojām varējām sarunāties.

Atkal apsēdos uz grīdas, atbalstīdamās pret gultu. Puisis iekārtojās blakus, uzmanīgi attaisīdams viskija pudeli un ieliedams glāzītēs.

- Man prieks, ka esi atpakaļ, - viņš plati pasmaidīja, pasniegdams vienu no trauciņiem. Paņēmu to un mirkli aplūkoju, kaut zināju, ka tā bija liela kļūda – ja sāktu iedziļināties domās par to, kas glāzē ieliets, nemūžam nespētu to iedzert.

- Nu tad par mums, - Markuss pasmaidīja; saskandinājām glāzītes un izdzērām tās tukšas. Pa rīkli nolaidās dedzinošais šķidrums, uz mirkli pat acīs viss satumsa. Puisis jau sniedzās pēc pudeles, lai atkal ielietu. Pasmaidīju un ļāvu viņam apsēsties vēl tuvāk. Kamēr vēl spēju, pasniedzos pēc maizes un uztaisīju maizītes, pasniegdama arī Markusam. Pēc kādas trešās glāzītes jutu, kā galva sāk mazliet reibt, pasaule kļuva krāsaināka un skaistāka. Uzrāpos Markusam virsū, saņemdama viņa seju plaukstās un piespiezdama lūpas pie viņējām. Kad atrāvāmies viens no otra, es biju tā, kura sniedzās pēc pudeles; ierāvu malku, pat nepapūlēdamās saliet šķidrumu trauciņos.

Gribēju skūpstīt Markusu, gribēju dejot un dziedāt, taču zemapziņā apjēdzu, ka nespēšu to darīt vienlaicīgi.

- Saprotu, ka rīt uz skolu neiesim, - puisis iesmējās, apēzdams vienu no maizītēm. Muļķīgi smaidīdama, pieslējos kājās kā tāds lempis un uzrāvu viņu sev līdzi. Piespiedos drauga ķermenim un sāku riņķot. Kad man apnika, satvēru stikla trauku un nometu uz grīdas – dīvaini, ka pudele nesaplīsa, tikai nokrita, un viskijs lēnām sūcās gaišajā paklājā.

- Vēlāk izmazgāsim, - norūcu un piespiedos Markusa lūpām.

- Mhm. – Tas arī bija viss, ko viņš spēja izdvest. Likās, ka atrodos draugam tik tuvu, cik vien iespējams. Zināju, ka abi jau jutāmies iereibuši; nogāzāmies uz gultas un, cieši, cieši apskāvušies, skūpstījāmies. Drazas un netīrumi uz grīdas uzreiz tika aizmirsti, pat mūzika izgaisa. Nu telpā atradāmies tikai mēs divi. Norāvu puisim nost kreklu, nezinādama, kur lai lieku rokas.

- Mmm… - viņš murmināja. – Klau, man vajag uz tualeti. – Iesmējos un uzsitu viņam pa krūtīm. Kaut ko muļķīgāku savu mūžu nebiju dzirdējusi. Mēs te taisījāmies mīlēties, bet viņš pēkšņi pateica, ka grib čurāt! Superīgi!

Puisis izsteberēja no istabas, ieslēdzot namā visas iespējamās gaismas. Gulēju uz vēdera, cenzdamās nedomāt par to, kas tikko notika. Aizvēru acis un jau gandrīz ieslīgu miegā, kad kāds pietupās man pavisam tuvu un iečukstēja ausī:

- Un tu tagad gulēsi, ko? – Plakstiņi uzreiz atvērās; Markuss pasmaidīja un noskūpstīja manu vaigu. – Es te iedomājos… Negribi vēl kaut ko ēdamu? Varu pasūtīt suši.

- Lieliski, - plati pasmaidīju. Neatcerējos, cik ilgi jau nebiju ēdusi kaut ko tādu. – Un, kamēr atvedīs, varēsim padarīt kaut ko citu, - neķītri iesmējos. Viņš pasmaidīja un pietupās uz ceļiem, lai starp pudelēm, bundžām, traukiem un ēdienu paliekām sameklētu savu mobilo telefonu. Uzmanīgi pētīju puiša kustības, kaut skatiens uz dažiem brīžiem miglojās.

Markuss pasūtīja suši un atgriezās pie manis. Atkal gulējām un skūpstījāmies, tomēr sapratu, ka vairs nenotiks nekas trakāks un gaidāmāks.

- Es tevi mīlu, - viņš nomurmināja nu jau iereibuša cilvēka balsī; zināju, ka puisis, iespējams, to saka tikai alkohola ietekmē, kaut visiem spēkiem centos ticēt, ka tā nebūt nav. Viņš mani mīlēja, es viņu mīlēju, mums vajadzēja pārgulēt. Loģiski taču, ne?

- Es arī, - nomurmināju, pasniegdamās pēc viskija pudeles. Nemainot pozu, pūlējos iemalkot stipro dzērienu, bet tikai uzlēju daļu sev uz sejas; mutē trāpīja tikai dažas lāses. Sāku skaļi, nevaldāmi smieties, jo nu arī Markuss bija notašķījies.

- Tu esi traka, - viņš pasmaidīja, ar gultas pārvalku slaucīdams viskiju no sejas. Pasmaidīju un ļāvu draugam noslaucīt arī manējo.

- Tu vēl neesi redzējis mani galīgi piedzērušos, - turpināju smieties. Pēkšņi cauri mūzikai saklausījām durvju zvanu. Markuss ātri atrada zaļo T-kreklu un devās atvērt durvis. Tikai uz brīdi prātā pavīdēja doma, ka tā, iespējams, varēja būt Spenseres kundze.

Pēc dažām minūtēm Markuss jau atgriezās istabā ar divām kastītēm. Piecēlos sēdus, sakrustojusi kājas.

- Iedomājies, tā aita pat nepamanīja, ka esmu iereibis, - viņš smējās.

- Nu, ja tu tiešām redzēji sievietes vietā aitu, tad iedzēri daudz, - tikpat uzjautrināta atbildēju. Diez kā būtu izdzert tik daudz alkohola, ka redzi cilvēku vietā dzīvniekus? Ja godīgi, pat negribu mēģināt.

- Lai nu paliek, - viņš atmeta ar roku, nolikdams trauciņus ar suši uz grīdas. Nolēcu no gultas un pasniedzos pēc irbulīšiem. Ar tiem nepratu apieties īpaši labi, kur nu vēl alkohola ietekmē. Kā tāds zilonis satvēru kociņus un centos paņemt vienu ēdiena gabaliņu un iestūķēt to mutē. Suši nokrita uz grīdas, un Markuss sāka skaļi smieties.

- Tu esi lempīga.

– Nu paldies, dārgumiņ, - plati pasmaidīju, tomēr jutu, kā piesarkstu. Satvēru plaukstās viskija pudeli, cenzdamās neizmest no rokām arī to. Nu jau bija diezgan vienalga, kā ēdu, galvenais, ka iedabūju mutē, tāpēc paņēmu suši gabaliņu ar pirkstiem un koncentrējoties iedabūju to uz mēles. Mirkli nespēju parunāt, jo gabals bija visai liels, par ko Markuss smējās vēl skaļāk.

- Tu izskaties kā kāmītis.

- Mīļš kāmītis, - nomurmināju, burtiski uzkrizdama puisim virsū kā tāds zilonis. Apgūlāmies uz grīdas un skatījāmies viens otram acīs, kaut patiesībā tas bija visai grūti – visapkārt izplatījās bieza migla.

Pēdējais, ko tajā dienā redzēju, bija Markusa izplūdusī seja, kas izskatījās nedabiski sarkana un piepampusi, it kā viņam būtu kodušas trīssimts bites vienlaicīgi.

 

 

Pavēru smagos plakstiņus, pirmajā mirklī nespēdama saprast, kur atrados. Galva iedūcās vēl nebijušās sāpēs. Man blakus gulēja Markuss, pārmetis vienu kāju pāri manam vēderam. Nespēju pakustēties, lai viņu nepamodinātu. Cik mēs vakar izdzērām?! Un cik vispār bija pulkstenis?

Pastiepu roku, lai sameklētu mobilo telefonu, tomēr plauksta satvēra kaut ko vēsu un mīkstu. Atrāvos un pieliku roku pie sejas, lai redzētu, kas tas bija. Suši gabals. Vēl kādu brīdi taustījusies, beidzot sameklēju telefonu. Vienīgais cilvēks, ar kuru šobrīd gribēju runāt, bija Nikola. Zināju, ka viņa mani nenosodīs par dzeršanu.

Uzspiedu draudzenes numuru un gaidīju, kamēr viņa atbildēs. Sekoja vairāki pīkstieni, tad kāds atbildēja.

- Jā? Ko tu gribēji, Markus? – atskanēja draudzenes skanīgā balss, turklāt likās, ka viņa runāja pārāk skaļi.

- Mierīgāk. Tā esmu es, - izdvesu, juzdama, ka kuņģis sāk griezties kā tāds karuselis. Nē, es nevemšu. Nē. Ne jau Markusa istabā.

- Ak kungs, Laura! Ko tu tik agri dari pie tā dibenslauķa?

- Nikola, izbeidz, - klusi iesmējos, tomēr uzreiz nācās ar vēso plaukstu pieskarties pierei, kas neganti pulsēja. – Vai tu varētu, lūdzu, atnākt? Un atnest man padzerties.

- Ārprāts, Laura, tu izklausies tā, it kā visu nakti būtu dzērusi un mīlējusies ar kastrētu suni.

- Markuss nav kast… - klusi ierunājos, juzdama, kā pāri vēderam pārslīd kaut kas silts un lipīgs – puiša plauksta.

- Mmm… dārgumiņ… - viņš pavēra acis, lai mani uzlūkotu.

- Klau, Nikola, vienkārši brauc šurp, ja? – to pateikusi, nometu klausuli un pūlējos izrauties no drauga spēcīgā tvēriena.

- Laura? Kas mums ir brokastīs? – Markuss jautāja. Viņš vienmēr uzdeva stulbus jautājumus.

- Tev tiešām gribas ēst? – izdvesu; likās, ka drīz tik tiešām nāksies atstāt vakar apēsto uz jau tā netīrā paklāja. – Te ir papilnam visa kā, - nomurmināju. Nespēju domāt par ēdienu, briesmīgi gribējās dzert.

- Ek, tūlīt kaut ko sameistarosim, - viņš piecēlās sēdus, šķiet, pat neievērodams sāpes. Puisim bija sarkana seja; paliku guļam uz muguras, nespēdama pakustēties. Redzēju, kā Markuss paņem no kastītes vienu suši un uzliek to uz maizes. Sametās nelabi, tāpēc aizgriezos. Kad viņš bija apēdis savu pavārmākslas „šedevru”, draugs pielika pie mutes gandrīz tukšo viskija pudeli un iedzēra, pēc mirkļa pasniegdams to arī man.

- Ak kungs, Laura, - viņš skaļi iesmējās, pieplakdams manām lūpām. Atrāvos un aizgriezos, gribēdama no šejienes pazust. Kā mēs varējām uzvesties kā tādas cūkas?!

- Pagaidi, tūlīt viss būs labi. Šurp brauc Nikola.

- Ā, - viņš gari novilka, cenzdamies piecelties kājās, bet atkal nogāzās man virsū.

 

 

Likās, ka atkal biju iesnaudusies, jo kāds mani purināja.

- Laura, ārprāts, celies! Tu tiešām esi piedzērusies kā tāds ērzelis! – Nikola piktojās. Agrāk man bieži nāca smiekli par draudzenes izteicieniem, bet tobrīd jutos pārāk briesmīgi – galva dūca vēl nenormālāk.

- Piedod, Nikola, ka nepasaucām tevi iedzert ar mums, - Markuss nomurmināja. Pamāju, kaut negribēju, lai meitene apvainojas.

- Celieties, cūcenes, - viņa norūca, cenzdamās mani uzstutēt kājās. Pamanīju, ka puisis ir piecēlies un tenterēja ārā no istabas.

- Markus? – miglai arvien palielinoties, vaicāju.

- Es tepat, man vajag čurāt.

Ar Nikolas palīdzību iegūlos gultā, nu sajuzdama nerimstošas slāpes.

- Padod, lūdzu… To pudeli.

- Aha, un vēl alkohola? Nekā nebūs, tūlīt atnesīšu ūdeni, - šķita, ka draudzene iekliedz ausī, jo atkal nācās saviebties, lai kaut mazlietiņ mazinātu sāpes galvā. Paliku viena pati, kaut nespēju domāt. Pēkšņi savajadzējās uz tualeti, tāpēc devos meklēt, kur tāda atradās. Smagiem soļiem iečāpoju vannas istabā un paliku kā zemē iemieta. Markuss gulēja vannā, cieši apskāvis dušas klausuli.

- Vai tu esi aizmidzis? – skaļi iesmējos. Draugs pavēra plakstiņus un skatījās manī kā uz Ziemassvētku brīnumu. Vai viņš tiešām aizmiga vannā?! Smējos kā kutināta, pat nepamanīdama, kā Markuss satver mani aiz rokas un ievelk sev līdzi. Nogāzos viņam virsū, gribēdama piecelties, tomēr nespēdama. Vai mēs vakar tiešām dzērām kā cūkas, ja jau tagad jutāmies tik briesmīgi?

Puisis atkal apvija man apkārt rokas, un tā arī aizmigām.