divdesmit četri
~Toreiz~
Kad atbraucām no slimnīcas, kas bija mani nogurdinājusi kā strādnieku uz lauka, kaut tur nebiju neko darījusi, uzreiz iegalvoju mammai, ka nejūtos pārāk labi, tāpēc devos uz savu vienīgo paslēptuvi, lai uzmeklētu, šķita, svarīgāko lietu visā šajā ēkā. Par laimi, emarīnu grāmata joprojām atradās vietā – vecā zeķu kastē, no kuras jau nāca nepatīkama smaka, un neviens to nebija ne aizticis, ne nolicis citur. Izvilku to ārā, atrazdama kastē arī Vēlēšanās kaklarotu ar vienu vienīgu pērlīti, uzreiz to aplikdama ap kaklu. Apsēdusies uz mīkstās gultas, ievīstījos biezajā segā.
- Kā es gribu jaunu datoru! – Sacīju pati sev.
Atradusi uz nakts skapīša arī zilu tintes pildspalvu, atvēru lielo emarīnu grāmatu.
„Mans dators patiešām ir pazudis.”
Tas, protams, nebija labākais pirmais teikums pasaules vēsturē, tomēr tas, ka neatradu datoru ne somā pie slimnīcas gultas (vēl trakāk – tur pat nebija somas), ne uz rakstāmgalda, pārliecināja mani, ka smadzenes nebija vienkārši izgudrojušas notikumus mežā. Ļāvu pildspalvai tālāk slīdēt pār lapu:
„Nekad agrāk neesmu rakstījusi dienasgrāmatu kā visas normālas jaunietes, tāpēc nezinu, kā tas darāms, bet noteikti centīšos, lai viss, kas notiek ar mani, tiktu reģistrēts un nepazustu tāpat kā Aleinas Lī piezīmes.”
Iedomājos, ka varētu pajautāt vecmammai par Aleinu Lī un vai viņai bija vēl kādi citi pieraksti, neskaitot šo milzīgo grāmatu; šeit tāpat gandrīz visas lapas, kurās pieminēts emarīnas vārds, bija izplēstas vai aizķēpātas, it kā kāds nebūtu gribējis, lai pēcteči uzzina visu informāciju. Turklāt vecmamma noteikti ir pazinusi emarīni, viņai būtu jāzina ļoti daudz.
„Protams, pats svarīgākais tagad šķiet Anna, nevis Aleina. Annu es pazinu, katru dienu redzēju skolā, dažreiz pat runāju. Zinu, ka viņa patiešām ir mirusi vai – labākajā gadījumā – bezvēsts pazudusi, kas arī nešķiet īpaši uzmundrinoši.”
Kad pa ceļam no slimnīcas uz mājām, par to ieminējos mammai, viņa tikai paraustīja plecus un nomurmināja, ka neko daudz nezināja, turklāt man nevajadzētu par to uztraukties, kas radīja iespaidu, ka kaut kas tika slēpts. Nevarēja taču būt, ka pēc vairākām dienām nebūtu izplatījušās ziņas par bezvēsts pazudušu jaunieti. Un kur bija Annas vecāki?
„Pēdējā laikā liekas, ka arī mana labākā draudzene Nikola melo vai izliekas, ka par emarīniem
un rebeliem neko nezina, kaut zīmīte viņas skapītī pierāda pretējo.”
Aši nosvītroju meitenes vārdu, saprazdama, ka pieļāvu kļūdu, to ierakstot emarīnu grāmatā. Ja nu tā nonāks nepareizās rokās, Nikolai varētu draudēt briesmas, ko negribēju pieļaut. Galu galā šķita, ka arī viņa centās mani pasargāt, lai gan ļoti dīvainiem paņēmieniem.
Tas, ka Nikola vienkārši baidījās par manu dzīvību, bija vienīgais attaisnojums viņas rīcībai, kaut joprojām ļoti vēlējos noskaidrot patiesību, uzzināt, ko nozīmēja tie cipari uz zīmītes, kas, cerams, joprojām atradās, ierakta puķupodā. Pieci. Trīs. Deviņi. Nulle. Nulle. Seši.
Šādi sēdēdama zem segas un domādama par pēdējo dienu notikumiem, jau atkal iedomājos par datoru. Mamma apgalvoja, ka policija turpināja meklējumus, bet nebija nekādu garantiju pozitīvam rezultātam, par ko biju pārliecināta. Mums uzbruka tieši mirklī, kad Anna pieminēja, ka ierīcē tiek glabāta rebelu informācija, tāpēc nebija ko šaubīties – viss jau sen pazudis.
Pirksti lēnām aizklīda līdz kaklam, kur uz aukliņas karājās viena emarīnu pērlīte. Kad atrados savā istabā, vienmēr turēju kaklarotu tuvumā, tas jau bija kļuvis par tādu kā ieradumu.
Aši atrāvu roku, cerēdama novirzīt domas no Vēlēšanās, kas pavēra man visas pasaules iespējas, par ko tik varēju iedomāties.
Ja nejauši kas notiks ar pērlīti, vecāki man noraus galvu, un Tomass komandēs visu šo izrādi, par to biju simtprocentīgi pārliecināta. Noliku biezo emarīnu sējumu malā un, apgūlusies uz muguras, pētīju istabas gaišos griestus, nespēdama apjēgt, kā dzīve varēja mainīties tik strauji.
Nākamā diena iesākās daudz interesantāk par iepriekšējām, kaut tas varētu šķist dīvaini un pat smieklīgi, ņemot vērā, ka manā dzīvē pēdējo mēnešu laikā notikušas lielas pārmaiņas. Tomēr no rīta pamodos no durvju zvana, jo visu nakti biju gulējusi caurā miegā. Cerēju, ka mamma vai tētis atvērs ārdurvis tik agram ciemiņam, bet uzstājīgais, nepieklājīgais tips, kas bija uzdrošinājies atnākt pie ļaudīm tik agrā stundā, turpināja klauvēt un zvanīt.
Izkāpusi no segas apakšas un jau juzdamās pavisam dusmīga, devos lejā. Nešaubījos, ka izskatījos briesmīgi – neizgulējusies un neizķemmētiem matiem, turklāt vecā pidžamā, kas man jau bija par mazu, bet kuru negribēju mest ārā, jo pirms pieciem gadiem biju to ieguvusi no vecmammas Ziemassvētkos. Un pidžama nemaz nebija bērnišķīga un smieklīga, tā bija silta un mīksta un, kad vien to uzvilku, jutos kā lidojam pūkainos mākoņos.
Pirmajā stāvā jau bija atnākuši arī vecāki – mamma halātā, tēvs tikai pidžamas biksēs. Šķita, ka arī viņi nesaprata, kas notika un vai kāds gaidīja šo noslēpumaino cilvēku astoņos no rīta.
Kad kāds – neatminos vairs, kurš tieši -, beidzot iedomājās atvērt durvis, izrādījās, ka tur atradās kāds vidēja auguma vīrietis sarkanā formastērpā un turēja rokās kartona kasti un dokumentus. Kaste dīvainā kārtā izskatījās ļoti pazīstama, tāpēc nevarēju apvaldīt baiļu vilni, kas mācās man pāri kā tumšs lietus mākonis.
Mamma ieaicināja vīrieti iekšā, juzdamās pavisam šokēta, ko šim no mums vajag. Kad darbinieks mierīgi atbildēja, ka esot no loteriju firmas, vecāki vispār neko nesaprata. Arī es pirmajā mirklī sēdēju uz dīvāna un skatījos visapkārt kā tāda vista, kas kaut ko pazaudējusi vai vispār nesajēdz, kur atrodas. Vai kāds no manas ģimenes bija spēlējis azartspēles? Nē, tā nevarēja būt tiesa, tēvs vienmēr ļoti kategoriski izturējās pret naudas bezjēdzīgu šķērdēšanu, un mamma viņam allaž piekrita, nomurminādama, ka parasti mirstīgie tur tāpat nevar uzvarēt un ka tur jau viss ir sarunāts.
Tētis jau gribēja vīrieti mest ārā no mājas un doties pie miera vēl uz pāris stundiņām, tomēr es viņu apturēju.
- Tēti, lai cilvēks taču pasaka, kādēļ ieradies.
- Paldies, jaunā dāma. Es meklēju… - paskatījies savos papīros, viņš pēc īsa brīža turpināja. – Lauru Beilīnu. Vai esmu pareizajā vietā? Ziniet, ļoti bieži sanāk, ka braucu tādus gaisa gabalus pie klientiem un pieklauvēju pie nepareizajām durvīm, - viņš iesmējās, it kā tas būtu kāds gada joks.
- Tā ir mūsu meita, - mamma sacīja, apsēzdamās man blakus. – Vai viņa atkal ir ko sastrādājusi? – Sieviete mierīgā, bet mazliet ironiskā balsī vaicāja. Dīvaini, ka viņi uzreiz nesāka kliegt man virsū, kāpēc esmu šo jezgu savārījusi. Izrādījās, ka bija jāpagaida vēl tikai dažas minūtes, līdz negaidītais ciemiņš aizgāja, kad sākās īsts haoss.
Vīrietis no loteriju firmas paziņoja, ka esmu laimējusi portatīvo datoru, un mēs visi uzreiz visu sapratām. Bija iedarbojusies emarīnu pērle, jo, skaidrs kā diena, ka nekādā loterijā nevarēju uzvarēt (kaut miglaini atcerējos, ka pirms dažām nedēļām joka pēc biju aizpildījusi spīdīgu loterijas kuponu), nebiju par to pat iedomājusies. Uzreiz metos uz savu istabu, aizcirtusi durvis, pietupos pie skapja un drudžainiem pirkstiem meklēju veco zeķu kasti, kur vakar biju nolikusi emarīnu vēstures grāmatu un kaklarotu ar pērlīti. Tā tur joprojām atradās, tikai jau nevis gaiši violeta, bet izbalējusi, it kā kāds tai būtu atņēmis dzīvību. Pēkšņi aizcirtās elpa, jo atskārtu, ka dienā, kad atgriezos no slimnīcas, biju izteikusi savu vēlēšanos skaļi. Un pērlīte to bija izpildījusi.
Sāku just izmisumu, jo biju iztērējusi tik svarīgu lietu datoram, pati to nemaz neapzinoties. Atkal pietrausos kājās, uzmanīgi aizvēru skapja durtiņas un devos lejā aplūkot, kas un kā tu notiek, lai gan bailes bija nevis noplakušas, bet vēl vairāk pieaugušas.
Loteriju uzņēmuma darbinieks bija aizgājis, taču, kad vēl stāvēju uz kāpnēm, pamanīju, ka tēvs ar mammu ir piecēlušies kājās, rokas sakrustojuši uz krūtīm un dusmīgi manī skatījās. Tajā mirklī apjēdzu, ka biju savārījusi pamatīgas ziepes.
- Laura, saki, tu esi galīga idiote?! – tēvs iekliedzās. Protams, viņi jau nojauta, ka to visu paveikusi mana vienīgā un vairs nederīgā emarīnu pērlīte, ko tik cītīgi centos slēpt un glabāt kaut kam svarīgam.
- Tēt…
- Ko - tēt? Tev uzdāvina tik svarīgu Vēlēšanos, lai tu to iztērē datoram? Tu maz apjēdz, cik pērles ir vērtīgas? Tu saproti, ka tās iegūt dažreiz ir pavisam grūti? Bet tu… - Cerīgām acīm palūkojos uz viņam blakus stāvošo sievieti, bet viņa tikai papurināja galvu.
- Laura, esmu uz tevi pamatīgi saniknojusies. Tu uzvedies tik bezatbildīgi! Pat tavs jaunākais brālis bieži vien domā vairāk, nekā tu! – iestarpināja mamma. Zināju, ka daļēji viņiem taisnība, tomēr tik un tā jutos šausmīgi, it kā abi tagad lasītu lekciju netaisnīgi.
- Un ko man bija citu darīt? – iekliedzos, kad mani bija zāģējuši pamatīgas piecas minūtes, jo pacietības balons galvā jau sāka lēnām pārplīst.
- Varēji pajautāt mums! Nevis tērēt pērli!
- Es nezināju, labi? Es nezināju, ka tiek iztērēta pērle, es to nemācēju! Tas bija nejauši! – izplūdu asarās, apsēzdamās uz otrā kāpņu pakāpiena un paslēpdama seju plaukstās. Pat neatcerējos, kad pēdējo reizi biju raudājusi vecāku priekšā, varbūt septiņu, astoņu gadu vecumā. – It kā jūs tā nekad neesat darījuši!
- Tu varēji mums pajautāt, mēs būtu tev nopirkuši jaunu datoru, - norūca tēvs. Jā, kā tad! Ar acs kaktiņu pamanīju, ka viņš dodas uz virtuvi. Māte joprojām stāvēja turpat, šķita, vēl dusmīgāka.
- Ak pajautāt, ja? Un jūs būtu aiz laimes lēkuši debesīs, ka tagad jāizdod vairāki simti par meitas nozaudētu ierīci! Nu piedodiet, ka novērtēju jūs par zemu! Man jau likās, ka jūs visu pērkat tikai Tomasiņam! – kliedzu, pēkšņi iedomādamās, kāpēc tas mūždienīgais viszinis un lūriķis vēl nebija ieradies uz lekciju.
- Mēs esam izaudzinājušas idioti! – tēvs no virtuves iekliedzās. – Viņa ne tikai nesaprot Vēlēšanos vērtību, viņa pat nezina, ka par katru šo mazo pērlīti jebkurš pasaules rebels ir gatavs paša zobiem pārgrauzt citam rīkli!
- Tētim pilnīga taisnība, Laura. Tev būs jāgaida vesels gads līdz jaunai pērlei, jo šo esi izlietojusi bezjēdzīgi.
- Nu beidziet taču mani reiz zāģēt! Es varu iet uz savu istabu un nerādīties, ja jums tā labpatīkas! – pielēcu kājās, gribēdama paņemt no dīvāna kartona kasti ar datoru, bet sieviete mani apturēja.
- Saņemsi datoru, kad būsi to nopelnījusi.
- Tu nopietni?! – šokā iekliedzos. Sanāca, ka biju gan iztērējusi vienīgo Vēlēšanās pērlīti, gan arī parakstījusi neredzamu līgumu par mājas un dārza uzkopšanu līdz mūža galam, ja vēl kādreiz vēlējos pieslēgties internetam.
- Tas tev par sodu, - nopietni sacīja tētis, parādīdamies viesistabā ar savu zilo krūzi rokās. Izskatījās, ka viņš bija mazliet izlaidis tvaiku un jau nomierinājies.
- Tas nav godīgi! – iekliedzos. Galvā jau bija radies kāds plāns. Ja es piezvanītu vecmammai un pārliecinātu viņu, ka dators man bijis tiešām nepieciešams un ka es ievēlējos to pavisam nejauši, pati neko nesaprazdama, un ka mans vecais dators ir kaut kur pie rebeliem, tāpēc ar jaunā datora palīdzību var viņus notvert, nebūtu nemaz tik traģiski. Nezināju gan, kā šo plānu realizēt, galu galā vecmāmiņa nebija tāda muļķe un diez vai ticētu šādām pasakām.
Augsti paceltu galvu pagriezos un devos uz guļamistabu. Ne pērles, ne datora. Burvīgi. Nākamās stundas vienkārši nogulēju gultā, saritinājusies kamolā, pievilkusi ceļus sev cieši klāt; acis visu laiku bija mitras, kaut neraudāju. Tikai… Jutos tā kā izmisusi, tā kā nervoza. Pusdienlaikā beidzot izlēmu piezvanīt vecmammai, kaut kņudošā sajūta vēderā brīdināja par pretējo. Jau kopš bērnības šādi vēders sāpēja tikai brīžos, kad uztraucos – pirms ceļojumiem, eksāmeniem skolā vai citiem svarīgiem notikumiem dzīvē.
Vakarpusē sadūšojos un piezvanīju vecmammai, jau nākamajā mirklī to nožēlodama. Arī viņa uzskatīja, ka rīkojos bezatbildīgi, bet tur jau neko nevarēja mainīt. Arī par datora atņemšanu viņa bija vienisprātis ar vecākiem, kas gan likās ļoti rets un nebijis notikums, jo vecmammai diez ko nepatika tētis, un neviens pat nezināja, kādēļ.
Tā nu todien man neatlika nekas cits kā izlikties par traģiski sagrautu bēdu čupiņu un palikt gultā.